Gandrīz katru reizi, kad esmu nonākusi gan mammas, gan meitas kompānijā, mana māte jautās: "Vai jūs to tagad saņemat?" Jautājums radīsies, kad viņa noķers mani noslāpēt Lunu skūpstos vai skatīties, kā viņa guļ. Kad viņa redz mūs kopā smejamies vai novēro kādu beznosacījuma mīlestības izpausmi, kurai viņai jāatgādina par to, kā viņa jutās, kad piedzima mans brālis un es. 27 gadus es esmu zinājis, ka manas mammas mīlestība pret mums ir kaut kas neizmērojams: kaut kas tik liels, ka tas var ātri kļūt noslāpis, ja reizēm pat pilnīgi infantilisms. Tas, ko es nesen sapratu, es nezināju, bija tieši tas, kā es ar brāli kļuvu vai vismaz, kādi bija manas mātes dzimšanas stāsti.
Kaut arī mēs, tūkstošgadīgi cilvēki, jūtamies ērti, runājot par dzimšanas traumu, man nebija nojausmas, cik svarīgi ir, ja mēs jautājam māmiņām par viņu dzimšanas pieredzi, kamēr man nebija sava bērniņa.
Manai mātei bija mans vecākais brālis Jesús Medeljinā, Kolumbijā, apmēram 1980. gadā. Es domāju, ka daļai no manis vienmēr bija jāpieņem, ka viņas pieredzei, it īpaši pirmās kārtas laikā, ir ievērojami jāatšķiras no manējās, bet es nekad nepārstāju domāt par veidi, kā tā bija taisnība.
Kolumbija bija un joprojām ir galvenokārt katoļu valsts. Idejas par to, kas ir tikumīgs, kas ir grēcīgs, kas ir piemērots vai kas nav kultūras caurspīdīgs, tieši tāpat, kā tās ir, un turpina to darīt lielā pasaules daļā.
Kad pienāca dzemdības astoņdesmitajos gados un agrāk, tas nozīmēja, ka vīriešu dzimuma partneri nenonāca dzemdību telpā. Viņi, tāpat kā pagarinātie radinieki, piedāvā savu laiku gaidīšanas zonās. Viņu sievu nebija, jo dzimšana netika uzskatīta par viņu teritoriju. Viņu trauslajām acīm tas nebija kaut kas. Tā vietā tas bija kaut kas privāts, tas nozīmē, ka sievietes parasti to visu pārdzīvoja vienas pašas.
Vēlreiz viņai bija nepieciešama C sadaļa. Vēlreiz viņas partnera tur nebija.
Lai arī mana mamma cerēja uz dzemdībām no maksts, pēc trim dienām viņa bija izpletusies tikai par trim centimetriem, un ārsti sāka uztraukties par mana brāļa drošību. Viņai galu galā bija epidurālā un ķeizargrieziena nodaļa, un piedzima mans lielais brālis. Visu grūtniecības laiku mana mamma bija ārstu, nevis vecmāšu, aprūpē (vecmātes parasti trenējās tikai laukos, nabadzīgos rajonos), un dzemdības neatšķīrās. Tas tomēr derēja manai madrei, kura vienmēr labprātāk atrastos tāda cilvēka aprūpē, kuru viņa uzskata par "kvalificētāku".
Kad pēc 10 gadiem ienācu attēlā, mammas dzīve izskatījās ļoti atšķirīga. Pēc šķiršanās viņa pārcēlās uz ASV un apprecējās ar manu tēvu. Pēc pieciem abortiem mani ieņēma un aiznesa uz termiņu. Šajā brīdī vēsture vairāk vai mazāk atkārtojās. Vēlreiz viņai bija nepieciešama C sadaļa. Vēlreiz viņas partnera tur nebija. Lai arī vīrieši līdz 90. gadiem lēnām devās uz piegādes istabu, mans tētis bija darbā, kad es nolēmu parādīties. Mana mamma otro reizi to visu pārdzīvoja.
Salīdzinot ar daudziem dzimšanas stāstiem pirms astoņdesmitajiem gadiem, daudzi manas mammas pasakas varētu dēvēt par mīlīgām. Atšķirībā no tik daudzām 60. gadu sievietēm, viņa nebija piespiedu kārtā "pakļauta" tikai tam, lai pēc stundām vai dienām pamodītos ar bērnu. Nebija "krēslas miega", kas bija īpaši biedējošs anestēzijas līdzeklis, kuru popularizēja 1900. gadu sākumā. Izmantojot morfīna un skopolamīna kombināciju, sievietes būtībā varēja aiziet prom no dzimšanas, ja nebija atmiņu par iepriekšējiem notikumiem. Kā vēsta Austrālijas vecāku vietne Belly Belly, ne tikai narkotikas daudzām sievietēm liks “mest apkārt, pūst galvu uz sienām, raust sev vai personālam un nemitīgi kliegt”, bet arī zīdaiņiem bija risks, ka pēc piedzimšanas varētu būt apgrūtināta elpošana.
Viņas dzimšana, iespējams, nebija tik traumatiska kā viss iepriekšējais (kaut arī viņa uzzināja, ka pēc mana brāļa dzemdībām viņa piedzima tikai ar pusi no reproduktīvajiem orgāniem, kas savādāk bija biedējoši), bet dzirdot manas mātes darba pasakas joprojām lika man būt nepateicīgam par manu pieredzi.
Dienās, kas aizritēja līdz otrajai Mātes dienai kā faktiskai mammai, esmu pārliecinājusies, ka dziļi domāju par savu nākamo bērnu: tam, kurš ieradīsies tikai 10 nedēļu laikā. Vienu reizi strādājot un piegādājot, man ir daudz skaidrāks priekšstats par to, ko gaidīt.
Liekas, ka mana mamma un es dalāmies ne tikai ar māti un bērnu, bet ar divām sievietēm, kuras var identificēt māti ar māti.
Lai arī man ir teicis, ka katrs laiks ir atšķirīgs, arvien lielāka mierīguma un iespēju apziņa mani tomēr ir saķērusi. Es ne tikai esmu pārliecināts, ka mans partneris būs mans klints - nē, mans laukakmens - ar katru brīdi (kā viņš bija tad, kad mums bija Luna), es arī esmu pārliecināts, ka es būšu labāks aizstāvis, lai pats nācu klajā ar otro numuru. Es prasīšu, kas man vajadzīgs. Es pieprasīšu labāk, ja tas būs svarīgi. Es ļaušu sevi izteikties.
Dienās, kas turpinājās līdz šai Mātes dienai, es arī pamanīju dziļi pārdomāt savu mammu un to, kā viņas pieredze pirms 27 un 37 gadiem varēja atšķirties no manējās. Mūsdienās šķiet, ka mana mamma un es dalāmies ne tikai ar mātes un bērna saikni, bet ar divām sievietēm, kuras var identificēt māti ar māti. Mātes diena bija ideāls attaisnojums, lai jautātu viņai par dzemdībām.
Patiesība ir tāda, ka es varu brīvi būt ar vīru man blakus. Man ir paveicies, ka esmu precējusies ar vīrieti, kurš kaut ko neuzskata par piedzimšanu "mazajai kundziņai ir jāiet cauri vienai", bet kura katru mirkli aktīvi vēlas būt man blakus. Man ir brīvība izvēlēties, kuras zāles es gribu lietot vai nevēlos lietot visā procesa laikā. Man ir greznība, strādājot pie vecmātes vai ārsta, atbilstoši savām vēlmēm (kas dod priekšroku bijušajām). Man ir izvēles iespējas, un tas pats par sevi padara gatavību to visu pārdzīvot daudz mazāk drausmīgi.
