Būdams intraverts, atrodoties ārpus manas sugas, bieži var justies kā cīņā. Kā intraverts, kurš arī baro bērnu ar krūti, pēdējais manas dzīves gads ir bijis īpaši neaizsargāts. Es eksistēju galvenokārt savas galvas iekšienē. Ir situācijas, kas dažkārt var šķist bezgalīgas, un kas man sabiedrībā var izraisīt satraukumu. Visbiežāk es uztraucos par to, kā mani vārdi sastopas. Vai šī skaņa bija mazinoša? Muļķīgi? Nesaprotoši? Rupjš? Ja es neuztraucos par to, ko tikko teicu, iespējams, tas ir tāpēc, ka es vispār neesmu atradis neko sakāmo. Citos brīžos mani uztrauc tā telpa, kuru aizņemu savā plus-size figūrā. Loģiski es zinu, ka man ir tiesības uz šo vietu. Tomēr ar zināšanām ne vienmēr pietiek, lai novirzītu skatienus, snickerus vai klajus apvainojumus.
Līdzīgi kā es zinu, ka resniem cilvēkiem ir tiesības ieņemt vietu, es zinu arī to, ka visām mātēm ir tiesības publiski barot savus zīdaiņus un mazos bērnus (ja vien jūs neatrodaties Aidaho!). Pretrunas, kas saistītas ar pēdējo, jūtas pilnībā Viktorijas laikmeta zīme: zīme, ka mēs tik dziļi seksualizējam sievišķās figūras, ka kaut kā iedzimtas darbības veikšana mūsu bērniem, kad viņiem ir nepieciešams ēst, tiek uztverta kā skandaloza, amorāla vai netīra.
Esmu vērojusi, kā aizejošie draugi un paziņas bez vilcināšanās izbāž savas krūtis - praktizē progresīvos, feministiskos ideālus, ko sludina.
Pat ja tā ir, ar zināšanām ne vienmēr pietiek, lai novirzītu manas bailes. Kopš viņas piedzimšanas daudzkārt esmu barojusi savu 14 mēnešus veco bērnu ar krūti, bet kautrība ir pārklājusi gandrīz visu šo pieredzi. Ne jau bailes no sprieduma mani ir kavējušas tik daudz, cik diskomforts, kas rodas, liekot sevi turēt, kad esat tik pieraduši pie sevis pārziemot.
Lai gan es nekad neesmu pieredzējis zīdīšanu kā ekstravertu, esmu novērojis, kā aizejošie draugi un paziņas bez vilcināšanās izbāž savas krūtis - praktizējot progresīvos, feministiskos ideālus, ko viņi sludina. Katru reizi, kad es gribēju darīt to pašu, kas man varētu ienākt viegli. Galu galā man ir tādi paši ideāli kā viņiem. Es zinu, ka šīs ir manas tiesības.
Brīdī, kad iznāk vientiesis, es jūtos tā, it kā ļauju cilvēkiem savā dzīvē man svešā veidā.
Pašrefleksijas laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka mana nevēlēšanās barot bērnu ar krūti sabiedrībā galvenokārt ir saistīta ar tendenci hiperanalizēt visu, kas notiek man apkārt, kas ir klasiska iezīme, kas raksturīga lielākajai daļai intravertu. Brīdī, kad iznāk vientiesis, es jūtos tā, it kā ļauju cilvēkiem savā dzīvē man svešā veidā. Tāpat kā es ļauju viņiem kļūt par vienu no personīgākajiem mirkļiem manā dienā, nezinot pirmo par kādu no tiem. Tāpat kā es ļauju viņiem kļūt par skatītājiem manās attiecībās ar manu kazlēnu, nedomājot par to, vai viņi ir pelnījuši šādu lomu.
Tas viss varētu šķist dīvaini, ja nāk no tā, kurš tik daudz laika pavada, daloties personīgajā informācijā internetā, bet būt atvērtam tīmeklī ir daudz atšķirīga pieredze, nekā atvērtam reālajā pasaulē. Sen es sāku rakstīt, jo es ļoti cīnījos ar runāšanu. Es sāku sazināties ar cilvēkiem sociālajos plašsaziņas līdzekļos, jo viņu personiska iesaistīšana bija pārāk biedējoša. Tā rezultātā esmu vairāk uzticējies lasītājiem, paziņām un pat pilnīgiem svešiniekiem tiešsaistē nekā svešiniekiem uz ielas, kafejnīcā vai sabiedriskajā transportā.
Lieta ir tāda, ka esmu ļoti piesardzīgs attiecībā uz to, ko es ļauju savā dzīvē. Es esmu ļoti piesardzīgs, nosakot, vai man vajadzētu dot kādam piekļuvi savam visneaizsargātākajam pašam. Daži no maniem intraversumiem varētu būt raksturīgi, bet daži no tiem, iespējams, ir ievainoti: Uzticēties, kad man nevajadzēja uzticēties.
Es labprāt varētu atdalīt savu atzinību par privātumu no zīdīšanas. Es labprāt to redzētu kā dabisku, evolucionāru un parasto praksi, kāda tā ir: prakse, kuru var un vajadzētu dalīties brīvi, ņemot vērā to, cik pamata tā patiesībā ir. Man tomēr nav izdevies pilnībā. Zīdīšanas laikā ir tikai kaut kas, kas trešo personu skatītājiem šķiet pārāk personisks. Tas ir tikai kaut kas tā darīšana sabiedrībā, kas šķiet līdzīgs tam, ka kādam tiek piešķirtas durvju atslēgas, kas ir mana personīgā dzīve, pirms esmu pārliecināts, ka tiešām to vēlos.
Visu to sakot, es pilnībā plānoju turpināt publiski barot bērnu ar krūti. Mana intraversija varētu man justies neveikli un neērti, to darot reizēm, bet par nelielu labumu jāmaksā maza cena. Šajā gadījumā vēl jo vairāk ir turpināt cīņu par sieviešu ķermeņu de seksualizēšanu un drošāku vietu radīšanu mātēm.
Es arī aktīvi strādāšu, lai sev atgādinātu, ka nereti divas lietas var būt patiesas. Man zīdīšana var būt ārkārtīgi intīma lieta - saistīšanas rituāls starp manu bērnu un sevi. Tomēr tas nenozīmē, ka sabiedriskās ēdināšanas laikā ir jānovērtē pieredze vai jāpadara tā mazāk personīga. Piešķirot bērniem nepieciešamo barību, kad viņiem tas ir vajadzīgs, visur, kur viņiem vajag, mēs mazliet vairāk normalizējam zīdīšanu. Mēs mazliet vairāk normalizējam mātes stāvokli. Mēs normalizējam to, kam jau pašā sākumā vajadzēja būt normālam.
