Satura rādītājs:
- Mēs ne vienmēr “spēlējamies” uz saviem tālruņiem
- Mēs neesam “pārāk viegli” mūsu bērniem
- Mēs savu pētījumu veicam pamatoti
- Mēs bieži esam pieaugušāki nekā iepriekšējās vecāku paaudzes, ne mazāk
- Mēs cīnāmies daudz vairāk nekā iepriekšējās paaudzes
- Mēs zinām, ka ir vairāk nekā viens pareizais veids, kā būt ģimenei
- Mēs zinām, ka mums nav jāmaina, kas mēs esam, lai būtu labi vecāki
- Mēs vēlamies, lai mūsu bērni būtu ne tikai pieklājīgi
- Mēs nedomājam, ka mātes stāvoklis ir pilngadības pamats un gals
- Mēs mīlam savus bērnus tikpat daudz, cik dara citas mammas
Ugh, jūs visi ar saviem tālruņiem. Pārtrauciet visu laiku fotografēt vai būt Facebook un vienkārši būt kopā ar saviem bērniem! ”Esmu pārliecināta, ka es neesmu vienīgā tūkstošgadīgā mamma, kas kaut ko tādu ir dzirdējusi no paplašinātas ģimenes vai svešu cilvēku palaišanas garām vairākas reizes. Pārpratums par mūsu attiecībām ar tehnoloģiju ir viena no daudzajām lietām, ko cilvēki nesaprot par tūkstošgades māmiņām.
Jā, dažreiz es un citi mana vecuma ļaudis mazliet pieķeramies mūsu tālruņiem. Tomēr lielāko daļu laika mēs cenšamies uzņemt fotoattēlus, lai mūsu ģimenēm būtu daudz atmiņu par viņu bērnību, vai arī mēs pētam, vai viņiem ir pareizi ēst kaut ko, kas viņiem tikko tika piedāvāts, vai arī mēs pārbaudām pārtikas preces vai arī mēs veidojam plānus kopā ar saviem partneriem un aprūpētājiem, vai arī mēs cenšamies paveikt darbu, jo mums nav citas izvēles.
Tagad es neapgalvoju, ka šādi apgalvojumi attiecas uz mums visiem, kā arī es neapgalvoju, ka naidu, kas vērsts pret mums, rada tikai vecāki vecāki. Dažreiz mūsu pašu paaudzes ļaudis apvienojas ar citiem ļaudīm, lai apvienotos ar mums; fakts, kas mani padara gandrīz tikpat skumju, kā tad, kad es neesmu pietiekami ātrs, lai uzņemtu video ar kaut ko patiešām burvīgu, kuru mans dēls tikko iemācījās darīt. Tomēr daudziem no mums šie maldīgie priekšstati par tūkstošgadu māmiņām ir nomākti un pat sāpīgi, it īpaši, ja tie nāk no cilvēkiem, kas mums rūp (piemēram, mūsu pašu vecāki). Tūkstošgades mammas dara visu iespējamo tāpat kā visas pārējās, un mēs esam pelnījuši tādu pašu cieņu.
Mēs ne vienmēr “spēlējamies” uz saviem tālruņiem
GIFIJAJa man būtu niķelis katru reizi, kad kāds cits aprūpētājs man šķaudīja, lai pārbaudītu manu tālruni, kamēr mans dēls spēlē bibliotēkā, man nav jāpārbauda mans telefons, kamēr dēls spēlējas bibliotēkā. Jā, dažreiz ļaudis savos telefonos dara nebūtiskus sīkumus, bet daži no mums strādā - kaut kas mums jādara, lai mūsu bērni varētu turpināt ēst un dzīvot. Tāpēc, ja jūs šajā mēnesī neplānojat apmaksāt rēķinus, lūdzu, nepārtrauciet mani, reģistrējoties pie redaktora vai sazinoties ar potenciālajiem klientiem.
Mēs neesam “pārāk viegli” mūsu bērniem
GIFIJAArvien vairāk tūkstošgadīgu māmiņu mūs interesē saudzīgas vecāku paņēmieni, jo mēs zinām, ka bērnu apkaunošana un sitieni parasti ilgtermiņā rada vairāk problēmu, nekā tas potenciāli atrisina. Tomēr kliedziena un spiedziena trūkums nenozīmē, ka mūsu mājās trūkst disciplīnas. Mēs vienkārši izvēlamies iemācīt bērniem izturēties, nevis sodīt viņus par to, ka viņi vēl nezina.
Mēs savu pētījumu veicam pamatoti
GIFIJATas nav tā, lai mēs varētu justies pārāki par citiem vecākiem. Uzticies man. Tūkstošgades mammas izpēta visu, jo mēs patiešām uztraucamies, ka esam labākie vecāki, kas mēs varam būt, un mēs zinām, ka daudzi cilvēki ir cietuši tāpēc, ka nezināja lietas, kas viņām vai viņu ģimenēm būtu sagādājušas daudz skumju.
Mēs bieži esam pieaugušāki nekā iepriekšējās vecāku paaudzes, ne mazāk
GIFIJAPapildus ģimeņu dibināšanai vēlāk nekā daudzām iepriekšējām māmu paaudzēm, mēs vairāk vēlamies apzināties un risināt tādas problēmas kā garīgas slimības, nevis ciešam klusumā. Tas mūs nepadara “baltus” vai “nenobriedušus”, kā var ieteikt daži interneta ļaudis. Tas mūs padara gudrus.
Mēs cīnāmies daudz vairāk nekā iepriekšējās paaudzes
GIFIJAMums ir vēsturiski studentu parādi un citi izdevumi, vienlaikus virzoties ekonomikā ar mazāk labi apmaksātiem darbiem un vājāku sociālās drošības tīklu. Tāpēc, lūdzu, paturiet to prātā, ja jums rodas jautājums, kāpēc kāda zināma tūkstošgadīga ģimene vēl nav iegādājusies māju vai gaidīja to, ko jūs ilgi domājat, lai būtu bērni.
Mēs zinām, ka ir vairāk nekā viens pareizais veids, kā būt ģimenei
GIFIJAMēs zinām, ka vientuļš, taisns, precēts pāris, kurš audzina savus bioloģiskos bērnus, nav vienīgais ceļš uz ģimeni. Mēs zinām, ka ir arī labi būt neprecētam, ja jums ir bērni, un / vai iekļaut adoptētus, audzināt un paņemt bērnus, un / vai nākt no dažādu rasu un reliģisko piederību un / vai būt vienāda dzimuma, vai vairākiem dzimumiem, vai vispār nav dzimuma.
Mēs zinām, ka mums nav jāmaina, kas mēs esam, lai būtu labi vecāki
GIFIJALabi vecāki ir visās formās, izmēros un stilos. Dažiem vecākiem ir tetovējumi, citiem nav. Daži iziet un viesojas dažreiz, citi ne. Mums nav jāmaina savs personīgais stils, jāatsakās no draudzības vai kā citādi jābūt pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem, lai būtu labas mammas.
Mēs vēlamies, lai mūsu bērni būtu ne tikai pieklājīgi
GIFIJADaudzas tūkstošgades māmiņas zina, ka nepietiek tikai audzināt mūsu bērnus, lai pateiktu “lūdzu” un “paldies” (kaut arī mēs arī cenšamies to darīt). Mēs arī audzinām savus bērnus par rasistiskiem un anti-seksistiskiem, mācot viņiem tādas lietas kā piekrišana jau no agras bērnības un daudz ko citu, jo mēs vēlamies pārliecināties, vai mūsu bērni nepieaug ar vienādiem aizspriedumiem, aizspriedumi un traumas, ar kurām uzauga daudzas iepriekšējās paaudzes.
Mēs nedomājam, ka mātes stāvoklis ir pilngadības pamats un gals
GIFIJATūkstošgades mammas saprot, ka "mamma" nav mūsu identitātes kopsumma, kad mums ir vai adoptēti bērni. Mēs saprotam, ka mēs joprojām varam būt labi draugi, mīloši partneri, spējīgi darbinieki, veiksmīgi uzņēmēji, efektīvi kopienas organizatori un vadītāji, un jebkas cits, ko mēs vēlamies, un joprojām audzinām savus bērnus.
Mēs mīlam savus bērnus tikpat daudz, cik dara citas mammas
GIFIJATas, ka mēs vēlamies būt godīgi attiecībā uz vecāku cīņām, nenozīmē, ka mēs nožēlojamies, ka esam vecāki, vai arī, ka mēs mīlam savus bērnus mazāk nekā jebkurš cits. Mēs vienkārši atzīstam, cik liela nozīme ir patiesībai par to, kas notiek mūsu dzīvē. Mēs nevēlamies, lai citi vecāki, kas nāk pēc mums, justos maldināti par to, kāda patiesībā ir jaunu cilvēku audzināšanas pieredze, kā bija tik daudz vecāku pirms mums.
Jūs varat daudz pateikt par tūkstošgadīgajām māmiņām (lai gan mēs, iespējams, labāk gribētu, ja jūs gaidītu, kamēr mums vairs nav dzirdama dzirde), taču nekad nevarēsit pateikt, ka mēs nebrīdinājām nākamos vecākus par to, kas patiesībā ir veikalā viņiem, kad viņi sāk audzināt bērnus.
