Satura rādītājs:
- Kad es piedzimu pirmo reizi
- Kad es cietu pēcdzemdību depresijas
- Kad es abortu
- Kad es cīnījos ar neauglību
- Kad es atkal grūtniecības stāvoklī
- Kad es runāju par savu bioloģisko tēvu
- Kad es cīnījos ar garīgo veselību
- Kad es pazaudēju savu vecmāmiņu
- Kad man ir maza diena
Internets var būt negatīvisma, šausminošu vietēju un nacionālu ziņu, kā arī visu politisko komentāru izklāsts no visām iesaistītajām pusēm. Tas ir daudz, kas jāpieņem. Man ir jāierobežo, cik daudz es "pārlūkoju" tipiskā dienā, jo viss iepriekš minētais patiešām var ietekmēt manu garīgo veselību vai pat to, kā es jūtos pret sevi. Tomēr, neraugoties uz neveiklām tīmekļa vietnēm, ir bijuši daži izcili laiki, kad kāda mamma internetā lika man justies mazāk vienatnei.
Paralēli tam, ka šeit strādāju ar “tradicionālu” darbu, vairāk nekā desmit gadus esmu strādājis un rakstījis ārštata darbiniekus no mājām (internetā). Tikai tad, kad es 2006. gadā dzemdēju meitu, es nolēmu palikt mājās pilna laika, zinot, ka man būs jāizvēlas katrs darbs, ko es varētu atstāt uz ūdens. Finansiāli tas bija grūts lēmums, bet es zināju, ka varu likt tam darboties. Pēc kāda laika es sapratu, cik vientuļš var būt darbs no mājām. Tā kā bija maz mijiedarbības ar citiem pieaugušiem cilvēkiem, man reti bija jāatstāj māja (tā joprojām ir taisnība), kas to atviegloja. Faktiski, kamēr mana meita nebija pietiekami veca pirmsskolas izglītības iestādē, tā bija tikai viņa un es, kamēr mans partneris ilgi strādāja ārpus mājas. Tas viss nozīmēja atrast jaunus veidus, kā sazināties ar cilvēkiem garās dienās un naktīs, kuras, šķietami, saplūda vienā bezgalīgā miglā.
Visu laiku mājās vienatnē ar meitu un pēc pieciem gadiem mans dēls nozīmēja pierast pie vientulības. Pat ja man patīk darbs ar pilnu slodzi, kas ļauj strādāt pilnu slodzi no ērtas dīvāna vai mājas biroja, man ir jāzina, ka, iespējams, nevienā dienā neredzu citu cilvēku. Tomēr es ņemu mierinājumu tajos laikos, kad cilvēki tiešsaistē bija manī, it īpaši mammas, kuras ir sazinājušās, lai es justos mazāk vientuļa. Šeit ir daži no tiem laikiem, par kuriem, ja godīgi, esmu tik pateicīgs.
Kad es piedzimu pirmo reizi
GIFIJABūdama 20 gadu sākumā, mana pirmā grūtniecība nebija precīzi plānota. Pat joprojām es priecājos, ka pabeidzu grūto grūtniecību un beidzot satiku savu mazo eņģeli. Pēc tam, kad biju mājās un iedzīvojos jaunajā “mātes mātes” nosaukumā, es sāku blogošanu kā veidu, kā sazināties ar citiem un dalīties stāstos par savu jauno ceļojumu. Manas vaļsirdīgās rakstīšanas rezultātā cilvēki un jo īpaši mātes centās komentēt ar apsveikumiem, atgādinot, ka ir arī citi, kas jūtas tāpat.
Tas ne tikai iedvesmoja mani turpināt rakstīt pat tad, kad man tas nepatika, bet arī palīdzēja man izveidot dažus atbalstošus, iedrošinošus draugus, ar kuriem joprojām uzturu kontaktus šodien.
Kad es cietu pēcdzemdību depresijas
GIFIJAMana pēcdzemdību depresija (PPD) bija pietiekami smaga, ka es norobežojos no pārējās ārējās pasaules. Visu šo tumšo tumsas laiku es turpināju blogot un rakstīt par to, ko pārdzīvoju. Varbūt mani draugi un ģimenes locekļi nevarēja saprast, bet neskaitāmas reizes svešinieks no interneta uzrunāja tieši ar pareizajiem vārdiem, kas man bija jādzird.
Kad es abortu
GIFIJAGrūti izskaidrot grūtniecības uztraukumu, kas jāveic tikai ar ārkārtīgām bēdām zaudēt šo bērnu. Lai arī es nežēlīgi centos uzrakstīt par visām tajā laikā jūtamajām sajūtām, es zinu, ka man neizdevās pateikt, cik traģiska un satraucoša bija šī situācija. Pat joprojām bija daudz cilvēku, kas man nosūtīja e-pastu, lai vienkārši izteiktu līdzjūtību; cilvēki, kurus es nepazinu, cilvēki, kuri bija izgājuši kaut ko līdzīgu, un cilvēki, kuri izteica līdzjūtību, kad es cīnījos, lai to atrastu reālajā dzīvē.
Kad es cīnījos ar neauglību
GIFIJAPēc manas 2009. gada grūtniecības zaudēšanas kādu laiku es cīnījos, lai atkal iestātos grūtniecība. Mans partneris un es bijām uz robežas, lai izpētītu auglības ārstēšanu un izpētītu, cik smags varētu būt viss process gan emocionāli, gan finansiāli. Es bieži par to čukstēju tiešsaistē, cerot, ka būs kāds cilvēks, kurš saprata, ka man nav jāiet cauri vien jūtu kalniņam. Par laimi, bija daudz sieviešu un citas mammas, kas tieši to arī darīja. Tās sievietes man apliecināja, ka viss būs kārtībā. Un galu galā tā arī bija.
Kad es atkal grūtniecības stāvoklī
GIFIJA2011. gadā es atkal kļuvu stāvoklī ar veselīgu zēnu. Nav neviena, kuru es gribētu padalīties ar jaunumiem vairāk nekā ar visiem tiem, kuriem es gribētu paļauties praktiski (izņemot manu partneri, protams), jo līdz šim brīdim viņi bija tur. Es turpināju rakstīt, izmantojot katru iespējamo noieta vietu, dalījos ar saviem stāstiem un ik pa brīdim saņemu ziņojumu no citas mātes, kura arī jutās viena, bet nolēma uzrunāt.
Kad es runāju par savu bioloģisko tēvu
GIFIJAEsmu daudz rakstījis par savu mūža cīņu ar identitāti un sava bioloģiskā tēva meklējumiem gadu gaitā. No visiem man zināmajiem uzskatiem, kas visvairāk ir domājuši, ir cēlušies tie, kurus nezinu, bet kuri kaut ko lasa, ko rakstīju tiešsaistē. Neatkarīgi no tā, vai sievietes, piemēram, es, kuras devās līdzīgos ceļojumos, vai mātes, kas atrodas līdzīgās situācijās ar saviem bērniem, visi šie vārdi man paliek dzirdami. Viņi man ir palīdzējuši nedaudz dziedināt un noteikti atgādināja, ka neesmu tik viena.
Kad es cīnījos ar garīgo veselību
GIFIJA2014. gadā man bija faktisks garīgās veselības sadalījums, kas satricināja visu manu pasauli. Vienīgais iemesls, kāpēc es esmu šeit un otrā pusē, ir tas, ka es paliku godīgs attiecībā uz to, ko pārdzīvoju, blogojot un ievietojot ziņas. Visu to drosmīgo dvēseļu dēļ, kuras centās pateikt savas metāla veselības pasakas, es to varēju izjust. Šie cilvēki man atgādināja, ka mēs kopā esam kopā ar šo dzīves lietu.
Kad es pazaudēju savu vecmāmiņu
GIFIJAMana vecmāmiņa bija viss. Kad viņa gāja garām, vienīgais, ko es zināju darīt, bija iemūžināt manu bēdīgo periodu, izmantojot fotogrāfijas un rakstot. Šīs lietas pārsteidza ar akordiem ar citiem, kuri jutās tāpat, kad pazaudēja kādu sev tuvu cilvēku, un, par laimi, daudzi no viņiem izteicās, lai man to pateiktu. Tas neatveda manu vecmāmiņu atpakaļ, bet tas tomēr radīja zināmu mierinājumu, kuru es citur nevarēju atrast.
Kad man ir maza diena
GIFIJAArī šad un tad es pamodos un nejutīšos kā es. Es joprojām strādāju no mājām, es katru dienu reti kontaktēju ar citu cilvēku un joprojām rūpējos par saviem diviem bērniem, kamēr mans partneris strādā tās pašas garās dienas. Kad ievietoju ziņojumu, tvītu vai emuāru par to, ko es jūtu, svētī katru no jums, kurš izmanto laiku, lai kaut kādā veidā atbildētu. Jums nav ne mazākās nojausmas zināt, kā tas ietekmē manu skatījumu uz dzīvi.
Kā es teicu, internets ne vienmēr ir vislabākā pozitivitātes telpa, taču ir bijušas reizes, kad tas mani burtiski izglāba no nokļūšanas izmisuma bedrē. Dažreiz viena cilvēka vārdi vienkārši atgādina, ka neesmu viena.
Patiesībā, ja jūs to lasāt, tas ir arī jūsu atgādinājums, ka arī jūs neesat viens.
