Satura rādītājs:
- Jūs uzskatāt, ka atrodaties drošā vietā …
- … Un jūs cienāt to, ko viņi izvēlas darīt
- Jūs domājat, ka viņi spēj pievērst sev uzmanību
- Jūs viņiem uzticaties, ka spēsit izdomāt dažas savas problēmas
- Spēlējot atsevišķi vienā reizē, nenozīmē, ka citu reizi nevar spēlēt kopā
Kad mans dēls kļuva mobilais, mēs daudz laika pavadījām, pārbaudot mājas drošību. Visu, kas nav piemērots bērna mutei, ievietojām aizslēgtos skapjos vai pārvietojām tos augstāk, tad paslēpām visas mēbeles, uz kurām viņš varēja uzkāpt. Kad mēs pārvietojām viņa rotaļlietas uz brīvajiem zemiem plauktiem, notika forša lieta: viņš sāka izklaidēties ilgāku laiku, jo varēja sasniegt vairāk lietu pats. Viņš arī šķita pamanāms par sevi. Viena no lietām, ko bērni apgūst, spēlējot pati, ir lepnums darīt lietas sev.
Zīdaiņi un mazuļi ir maz problēmu risināšanas mašīnas. Viņi dzīvo, lai spēles laikā uzzinātu par pasauli, izmantojot izmēģinājumus un kļūdas. Tomēr var būt grūti vienkārši ļaut viņiem spēlēt, kad mēs uztraucamies par viņu drošību, vai arī domājam, ka viņiem vajadzētu darīt kaut ko vairāk “izglītojošu” vai ko citu, vai arī kad viņi jau ir pieraduši pie mums izklaidēt viņus, jo tieši tā viņi rīkojas vienmēr ir gājuši pagātnē.
Ļaut mazuļiem spēlēt pašiem var šķist, ka tas nav nekas liels (vai varbūt pat patīk kaut kas tāds, ko nevajadzētu atļauties), taču patiesībā viņiem tā ir patiešām svarīga iespēja šādu iemeslu dēļ (starp daudziem citiem):
Jūs uzskatāt, ka atrodaties drošā vietā …
Ļaujot viņiem spēlēties pašiem, nozīmē, ka mēs domājam, ka viņi var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt, un ka mēs ticam, ka viņi var darīt lietas sev (saprāta robežās), nekaitējot sev vai kaut kam citam.
… Un jūs cienāt to, ko viņi izvēlas darīt
GIFIJAKad mēs pārtraucam to, ko dara mazi bērni, lai novirzītu viņu uzmanību citai aktivitātei, vai pārtraucam to, ko viņi darīja, lai iesaistītu viņus mūsu izvēlētā spēlē, mēs nosūtām ziņu, ka tas, ko mēs viņiem izvēlamies, ir daudz vērtīgāks nekā tas, ko viņi izvēlas. Kad mēs ļaujam viņiem spēlēties pašiem (un paceļam viņiem galvu pirms spēles laika beigām būs jābeidzas, lai mēs varētu pāriet pie kaut kā cita, kam jānotiek), mēs iemācām viņiem, ka tas, ko viņi dara, ir cienīgs un ka viņi ir spējīgi izdarīt labu izvēli ar savu laiku.
Jūs domājat, ka viņi spēj pievērst sev uzmanību
GIFIJABērni, kuriem ir atļauts spēlēt pašiem, dažreiz iemācās, ka viņi var uzticēties saviem spēkiem, lai izdomātu, kam pievērst uzmanību, un iedomājas lietas, kas jādara. Kad mēs pastāvīgi izvēlamies viņus un visu laiku izklaidējamies, viņi iemācās, ka viņiem ir vajadzīgs pieaugušais, lai viņiem visu laiku pateiktu, kas viņiem jādara.
Jūs viņiem uzticaties, ka spēsit izdomāt dažas savas problēmas
GIFIJASpēles laiks rada daudz mazu risināmu problēmu: izdomājiet, kā izmantot rotaļlietas, kurām ir smalkas robežas (piemēram, formas šķirotājus), izdomājat, kā līdzsvarot lietas (piemēram, torņu sakraušanu) utt. Ļaujot viņiem pašiem pašiem tikt galā ar šīm problēmām, nekavējoties neiedziļinoties, iemāca, ka, jūsuprāt, viņi var ar to rīkoties, kas viņiem palīdz arī ticēt savām spējām atrisināt arī savas problēmas.
Spēlējot atsevišķi vienā reizē, nenozīmē, ka citu reizi nevar spēlēt kopā
GIFIJAĻaujot viņiem dažreiz pašiem spēlēties, bet citreiz spēlējoties ar viņiem, mēs viņiem paziņojam, ka dzīve nav viss vai nekas. Viņi dažreiz var būt vieni paši, un tas nenozīmē, ka jūs tos noraidāt vai ka nekad vairs nespēlēsit kopā. Tas nozīmē tikai to, ka šobrīd nespēlējat kopā, un tas var būt pilnīgi labi.
