Satura rādītājs:
- Visa uzmanība tika novērsta no manis
- Bērns vairs nebija tikai mans
- Nebija vairs sapņot, tikai darīt
- Grūtības bija grūti savienot ar manu bērniņu
- Viss kļuva par mazuli
- Mani hormoni mainījās
- Man pietrūka grūtniecības
Kad 2006. gada rudenī dzemdēju savu apbrīnojamo meitu, ap mani virmoja daudz jūtu, kuras es nesapratu. Grūtniecība, dzemdības un dzemdības ir tik sarežģītas, un mani hormoni iemērcās tik bieži, ka nespēju atšifrēt lielāko daļu no tā, ko jutu fiziski un emocionāli. Tas viss bija jauns, mulsinošs un brīnišķīgs tajā pašā elpā un joprojām kaut kas pietrūka. Es vienkārši nezināju ko. Ir daudz iemeslu, kāpēc pēc bērna piedzimšanas es jutos tukša. Izrādās, ka ar manu dēlu pēc pieciem gadiem šī pilnīga tukšuma sajūta bija intensīvāka.
Lielākā atšķirība, ko esmu sapratusi, ir tā, ka pēc meitas ierašanās man tika diagnosticēta pēcdzemdību depresija (PPD). Tas bija smagi, un tomēr es kaut kā sarunājos, uzskatot, ka tas nav nekas. Tas faktiski nebija nekas, un galu galā man nāksies meklēt palīdzību, ja es gribētu būt tāda pati māte, par kādu es sapņoju. Tad pēc pilnīgi atšķirīgas pieredzes ar dēlu (grūtniecība un pēc tam) es sapratu, ka abas dzemdības ir līdzīgākas, nekā es sākotnēji domāju. Sākotnējā sajūta, ka mans ķermenis ir pie sevis, bija sava veida satraucoša un satraucoša. Ja godīgi, tas viss man ļāva justies diezgan vientuļi, un tas bija kaut kas tāds, kam es nebiju gatavs.
Neskatoties uz fizisko aiziešanu, dzemdības izraisīja virkni emociju, ko nebiju gaidījis. Ar abiem bērniem es ne vienmēr biju pārliecināts, ko jutos pēc dzimšanas, izņemot to, ka zināju, ka esmu tukšs. Šie ir daži no iemesliem, kāpēc:
Visa uzmanība tika novērsta no manis
GIFIJAEs nedomāju, ka tas ir negatīvs veids, bet vairāk kā reiz, kad man bija abi bērniņi, es vairs neeksistēju. Lai gan man bija atvieglots darbs ar dzemdībām un piegādi, šķiet, ka nevienam vairs nerūpējās par to, kā man klājas. It kā mans ķermenis būtu bijis tikai mūsu jaunā saiņa nesējs, un es vairs nebiju “problēma”. Esmu pārliecināts, ka neviens nedomāja man likt justies šādā veidā, bet patiesībā nav citu iespēju to interpretēt. Es biju kāds pirms mana bērniņa un vēl būšu pēc tā, bet izsauca lielie cilvēku žesti, kas zvērēja turēt šo jauno cilvēku, vienlaikus ignorējot mani, un (es tagad zinu) deva ieguldījumu manā sākotnējā cīņā ar PPD.
Bērns vairs nebija tikai mans
GIFIJADeviņu mēnešu grūtniecības ellē mani bērni bija tikai mani. Netika dalīta nekas ar manu partneri, draugiem vai ģimeni. Katra pieredze bija no manis līdz bērniņam vai bērniņa man. Tas viss mainījās, kad es piegādāju, un man bija grūti pielāgoties ļaut maniem mazuļiem iet. Viņi nebija “manējie” vai kāds cits. Viņi tagad bija viņu pašu cilvēki. Jā, man par katru no viņiem bija jākopj un jānodrošina, bet ne tādā veidā, kā to darīja mans ķermenis, kad es viņus pārnēsāju grūtniecības laikā.
Nebija vairs sapņot, tikai darīt
GIFIJAGrūtniecība (īpaši pirmā) nozīmēja, ka es parasti pavadīju laiku, domājot par to, kāda būtu dzīve. Caur domām tas viss šķiet sirreāls un kaprīzs, taču realitāte ir tik atšķirīga. Ienākot vecāku niecīgajā „darīšanas” daļā, es jutos tukšs tikai tāpēc, ka vairs nebija runa par neķītrajām bērnu dušām vai glīti saliekamajiem sīkajiem mazuļiem. Runa bija par iespļauties un raudāt vannas istabā un emocionāli neapstrādātu stāvokli, zinot, ka kļūšu par māti.
Grūtības bija grūti savienot ar manu bērniņu
GIFIJAPirmajās dienās pēc pirmās piegādes man prātā bija grūti pieņemt bērnu, kurš istabā bija mans bērns. Es joprojām jutos (nedaudz) stāvoklī un viss bija atvienots. Tas, protams, bija “mierīgais” pirms manas pēcdzemdību depresijas vētras, kurā tā pārņēma savu dzīvi.
Viss kļuva par mazuli
GIFIJAKopā ar visiem, kas izliekas, ka neeksistēju ārpus sava mazuļa nēsāšanas, visa enerģija pievērsās šiem jaundzimušajiem. Tas ne tikai vairs nebija par mani, bet arī īsu laiku tas nebūtu. Es pat sevi nekreditēju, jo viss, kas man bija, tika izlietots māmiņai, un tas vien jau ir izolējoša, drausmīga un vientuļa sajūta.
Mani hormoni mainījās
GIFIJAPat ja jūs neciešat no smagas depresijas un trauksmes pēc dzemdībām, hormoni joprojām atrod ceļu atpakaļ uz normālo stāvokli. Pēc mana dēla mani tikai nedaudz ietekmēja hormonālās pārmaiņas, tāpēc dziļas depresijas laikā es tā vietā, lai nomizotu sevi no grīdas, es biju tik ļoti aizrāvies ar savu mazuļu zēnu, un es nekad negribēju viņu pamest. Hormoni jutās atšķirīgi, bet tukšuma pamats palika, jo es nebiju atbildīgs par to, lai kaut kas notiktu ar mani. Īpaši tie hormoni.
Man pietrūka grūtniecības
GIFIJAVisu iemeslu dēļ man pietrūka pašas grūtniecības. Ne šausmīgās ķermeņa izmaiņas, ne rīta slimības (lasīt: visu dienu), ne pūtītes. Ne nepatika pret ēdienu, hipertensija, matu lūšana vai strijas. Man pietrūka tā sajūta, ka katrs bērniņš aug manī. Spērieni un sitieni, kas nāk no vietas, kur tikai es varēju sajust viņu plandīšanās kustības.
Visas tās naktis es novietoju roku pār vēderu un sarunājos gan ar meitu, gan dēlu. Viņi atrodas pasaulē, cenšoties atrast savu pamatu. Protams, es jutos tukšs, kad viņi atstāja manu ķermeni un dienās un nedēļās pēc tam. Bet tagad es varu viņus apskaut un, kad pasaku, cik ļoti viņus mīlu, viņi to saka pretī.
