Satura rādītājs:
- Es nevarēju verbalizēt savu pamatojumu
- Es biju nedrošs par to, kā mani uztvers
- Es baidījos būt Punchline
- Mans prāts burtiski iztukšotos
- Fiziskie simptomi pārņēma vispirms
- Es baidījos, ka mani marķēs vai atlaidīs
- Es domāju, ka neviens nesapratīs
Ja jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka ieejat pārpildītā telpā un jūsu krūtis savelkas, elpa aizraujas vai paātrinās, un tūlītēja doma ir skriet tik ātri un cik vien iespējams, laipni lūdzam manā pasaulē. Man ir daudz iemeslu, kāpēc es baidījos runāt par savu sociālo nemieru un visilgāk to ierakstīju kā nenormālu. Es jutos samulsis un kauns, ka nespēju darīt lietas, kuras citiem šķita darīt tik viegli, piemēram, ieiet restorānā ar gaidīšanas līniju vai iepirkties pārtikas preces pīķa stundā. Lai gan tas kādam varētu būt nekas, tie man ir viss.
Kad es biju jaunāks, man bija divas puses. Bija tāds sociālais tauriņš, kurš mīlēja dejot un dziedāt, uzstājoties citu labā, kad es biju pietiekami drosmīgs, lai apraktu savus nedrošumus. Tad bija intraverts, kurš daudz labprātāk stundām sēdēja viens pats mūsu pagalma kokā, nekā pavadīja šo nakti kopā ar draugu. Starp citu patiesībā nebija, un daudzas reizes mans klusums bija kļūdains par kautrīgumu un manām izpildīšanas spējām kļūdaini, jo es vienkārši biju aizejošs. Nebija arī precīza reālā, patiesā, autentiskā attēlojuma. Sociālais satraukums ir sarežģīts (īpaši kā mātei), un tas bieži maskē vislielākās nodomus ar milzīgām bailēm. Tikai tāpēc, ka es vēlos doties uz svētku ballīti, nenozīmē, ka visas sajūsmas sajūtas pazūd, kad esmu tur.
Man vajadzēja vairāk nekā dažus gadus, lai pārdomātu savu satraukumu, un pat tagad, kad jūtu, ka esmu to sašutis, tas mani uzrauga burtiski vissliktākajos laikos. Ja jūs baidāties runāt par savu sociālo nemieru, varbūt jūs varat attiekties arī uz visiem iemesliem, kāpēc es tāds arī biju. Tomēr ticiet man, ja runāšana par to padara neērtu.
Es nevarēju verbalizēt savu pamatojumu
GIFIJADaudzas reizes (vairāk nekā es reāli varu saskaitīt) esmu bijis sociālajā situācijā, kurā tā jutās visu patērējoša. Pārņem intensīva sajūta, ka tiek iesprostoti vai iegremdēti, un pazūd visa racionālā doma. Pagājušajā vasarā Orlando City futbola spēlē man bija panikas lēkme visu pūļu vidū, un turklāt karstums apslāpēja (kas nepalīdzēja manām spējām nomierināties).
Mēs bijām atvaļinājumā un kopā ar paplašinātu ģimeni, tāpēc esmu pārliecināts, ka mana izturēšanās likās dīvaina vai saistoša. Tomēr tajā brīdī es nekādi nevarēju izskaidrot notiekošo. Es gribēju, protams, bet domas mani neļāva. Tā ir vientuļa sajūta, ka tas viss eksplodē manās smadzenēs, ar visu skatienu uz mani, un tomēr es nevaru runāt par savu izeju, pat ja mana dzīve ir atkarīga no tā (un, godīgi sakot, tas reizēm tā jūtas).
Es biju nedrošs par to, kā mani uztvers
GIFIJALiela daļa sociālā uztraukuma nāk ar milzīgām bailēm no tā, ko citi domā par mani vai manu neveiklo dabu. Es varētu pastaigāties, meklējot pārliecību, bet esiet drošs, ka es iekšā esmu iespringusi. Ko tu domā par mani? Vai es tev patīku? Vai tu man nepatīc? Ko tu domā? Šīs domas rit nikns, līdz es vai nu daru kaut ko neveikli, piemēram, pa ceļam neko, vai arī sarunājos ar visiem vārdiem, kas atbalsojas manā galvā uz visiem laikiem. Un jā, es par šiem mirkļiem joprojām domāšu gadus vēlāk. Patiesībā tikai vakar vakarā mani pamodināja kaut kas, ko es teicu pirms četriem gadiem. ES to ienīstu.
Es baidījos būt Punchline
GIFIJAParalēli tam, ka es uztraucos līdz nāvei par to, ko jūs domājat par mani, es arī esmu nobijusies, ka, vispirms nenorādot savu satraukumu, es kļūšu par kāda anekdotes punktu. Par garīgajām slimībām nevajadzētu ņirgāties, un tas ietver arī trauksmes traucējumus, bet manā ģimenē (kur visas sievietes cīnās ar kaut kādām garīgām slimībām vai traucējumiem) mums vienmēr ir mācīts, ka labāk ir pasmieties par sevi, pirms citi to dara.
Tātad, es domāju, ja es pajokotu par to, cik ļoti es uztrauktos, pirms jūs spējat to precīzi noteikt un sadalīt, es varu kontrolēt, kā jūs uztverat mani (ja tam ir jēga). Būtībā es esmu tik sarežģīts, ka tas mani izsmej pat, bet, ja par to mēs smejamies, tas ir tāpēc, ka es izdarīju joku - ne tu.
Mans prāts burtiski iztukšotos
GIFIJADažreiz es iesaldēju tik daudz, cik es gribu pateikt kaut ko - jebko - par to, kas pie manis notiek ar mani publiski. Tāpat kā burtiski, pazūd katra doma. Tas notika jau skolas laikos, kad man klases priekšā bija jāsniedz prezentācija, un es aizmirsu visu: kā runāt, kā elpot, kā būt cilvēkam. Tas ir noslēpumaini. Daļa no sociālās trauksmes nozīmē iemācīties būt kārtībā ar to, cik dīvaini es rīkojos sliktākajā laikā. Es joprojām strādāju pie tā, bet, runājot par to atklāti, es ceru, ka citi to sapratīs, un es, mazliet labāk.
Fiziskie simptomi pārņēma vispirms
GIFIJAKaut kas fiziski notiek ar manu ķermeni, kad es uztraucos. Mani muskuļi ir saspringti, es kļūstu mīksts un bieži svīst caur drēbēm. Es varētu sajust galvassāpes vai sāpes vēderā no stresa, nonākot situācijā. Man pat var rasties sāpes krūtīs (jā, tas ir noticis). Esmu iemācījusies dažas elpošanas un vizualizācijas metodes, lai palīdzētu pāriet panikas lēkmē, bet es tik ilgi atteicos izskaidrot cilvēkiem šos simptomus, jo es cerēju, ka tas pāries un ka galu galā es varēšu rīkoties un justies tāpat kā visi pārējie.
Es baidījos, ka mani marķēs vai atlaidīs
GIFIJASociālā trauksme ir sava veida "sasodīts, ja es to daru, sasodīts, ja es to nedaru" situācija, jo, kaut arī es vēlos, lai citi saprastu, ko es pārdzīvoju, runājot par to, es pakļaujos riskam vai vēl ļaunāk - tiek atlaistas pavisam.
Es joprojām esmu spējīga sieviete, inteliģenta, čakla divu bērnu māte, taču ar savu satraukumu esmu pieredzējusi tādu cilvēku gadījumus, kuri, manuprāt, liek man mani marķēt. Esmu dīvains. ES esmu traks. Es esmu nekaunīgs. Ir negodīgi mani grupēt šādās kategorijās. Kamēr neesat staigājis manās kurpēs, sajutis to, ko jūtu, neuzskatiet, ka zināt, kas tas ir būt man.
Es domāju, ka neviens nesapratīs
GIFIJAVisu, ko esmu teicis, pamatā ir tas, ka lielākais iemesls, kāpēc es baidījos atklāties par savām cīņām ar sociālo nemieru, ir tas, ka neviens to nesapratīs. Tā kā esmu pieredzējis tik precīzu viedokli, tas dažreiz mani biedē, ka es par to nesaku visu, ko gribu. Man ir bijuši draugi izformēti, ģimene man pieliek acis un partneris, kurš joprojām dažreiz nespēj apvīt smadzenes manai rīcībai. Godīgi sakot, es nevienu no viņiem nevainoju.
Jebkura veida satraukums ir sarežģīts ar daudzām kārtām. Katra diena ir jauna mācīšanās pieredze tajā, kas es esmu un kas es esmu, lai kļūtu par draugu, sievu, māti un sievieti. Tagad, kad esmu sākusi runāt par savām cīņām ar visa veida nemieru, es negrasos apstāties. Visiem tiem, kas tikpat nobijušies kā es kādreiz biju, es būšu jūsu balss neatkarīgi no tā, cik daudzi citi to nesaņem.
Tu neesi viens.
