Satura rādītājs:
- Es esmu vairāk pacietīgs
- Es klausos, kad runā mans bērns
- Es varu dalīties ar metodēm
- Esmu pārliecinātāka par saviem lēmumiem
- Mana empātijas muskulatūra ir spēcīgāka
- Es varu būt mājās ar mieru
- Es spēju būt pilnībā klāt
Esmu bijis terapijā (izslēgts un ieslēgts) gandrīz trīs gadu desmitus. Depresija un trauksme pāriet ģimenē, tāpēc mana vecmāmiņa - sieviete, ar kuru es pavadīju lielāko daļu laika - proaktīvi mani izvirzīja uz garīgās labsajūtas ceļu. Es sapratu, kāda loma terapijai būs manā dzīvē, un kā, pateicoties visuresošajiem ceļa šķēršļiem, man varētu būt grūtāk tikt galā ar dzīves pamatlietām. Aktīvi iesaistoties, ne vienmēr jūtu, ka progresu, taču ir noteikti veidi, kā terapija ir devusi labumu manam mazulim neatkarīgi no tā, vai es tolaik sapratu vai nē.
Pēdējā intensīvās terapijas sesiju kārta man bija gandrīz 3 un 8 gadus veca. Es strādāju nepilnu darba laiku skriešanas veikalā, biju pilna laika rakstnieks, trenējos maratonam, un mana laulība bija pieredzējusi dažus izciļņus (kā tas bieži bija gadu gaitā). Es biju smagi izstiepts un zināju to, bet turpināju stāties cauri barjerām. Es to vienmēr esmu darījis, lai arī cik neefektīvs. Es esmu tāda tipa cilvēks, kurš uzmundrina, ka ir aizņemts, pat man kaitējot, tāpēc, kamēr es neapzinājos, kādu kaitējumu es nodarīju savam emocionālajam stāvoklim, drīz vien kļuva skaidrs, ka man nāksies atgriezties terapijā (un drīz).
2014. gada vasarā man bija faktisks sadalījums, un, ja godīgi, terapeitiskais ceļojums šoreiz bija citāds nekā visi pārējie. Es neaizkavēju slīdēšanu, es biju tajā. Izmantojot nelielu atbalsta sistēmu, es guvu lielus panākumus, izmantojot dialektisko uzvedības terapiju (DBT), grupu terapiju un daudzus praktizētus paņēmienus. Viens terapeits tajā laikā (man tādu bija vairāk) pat piedāvāja man satraukuma akmeni, ko berzēt, nevis plikus šarnīrus (kaut ko es darītu kā obsesīvi kompulsīvi traucējumi tic). Likās, ka tajā laikā, vairāk nekā citi, es biju uz pareizā ceļa, lai justos labi, un pa ceļam, lai kļūtu par cilvēku, kura vecmāmiņa man vienmēr ticēja.
Pēc tam, tāpat kā es jutos pasaules garīgās veselības priekšā, mana vecmāmiņa nomira. Es gribētu teikt, ka terapija man palīdzēja šajā sērojošajā periodā, bet tajā laikā tā nebija. Šķietami viss, ko iemācījos, pazuda skumju akā, un es domāju, vai es to kādreiz atradīšu vēlreiz. Pagāja kāds laiks pēc tam, kad viņa pagāja garām, bet, kad mani bērni raudzījās uz mani ar šīm lielajām, cerīgajām acīm, ar acīm, es atceros visas mācības, kuras es iemācījos pie šiem dažādajiem terapeitiem, vadot tās, strādājot ar maniem bērniem un īpaši ar savu mazuļu. Šeit ir aprakstīti daži veidi, kā terapija ir būtiska vecāku audzināšanai un patiesībā - dzīvībai.
Es esmu vairāk pacietīgs
GIFIJADoties uz terapiju man daudz iemācīja sevi, it īpaši to, cik nepacietīga esmu pret sevi. Apgūstot dažādus veidus, kā apstāties, ievilkt elpu (vai 10), es ne tikai daru savu mazuļu, lai viņš iegūtu vislabāko versiju par mani šī brīža karstumā, bet arī palīdz tajā, kā es uzskatu sevi. Es nevaru teikt, ka tagad esmu pavisam cits cilvēks, bet es iemācos būt nedaudz pacietīgāks, un tas daudz saka.
Es klausos, kad runā mans bērns
GIFIJAKlausīšanās un faktiski dzirdēšana ir kaut kas tāds, kas dažiem no mums ir jāstrādā. Es vienmēr esmu sevi pielīdzinājis labam klausītājam, un tad es sapratu, ka mani bērni kādu laiku mēģina man pateikt lietas, un es no tā tikai dabūšu.
Dodoties uz terapiju man parādīja, kā patiesi dzirdēt, ko cilvēki saka. Mans toddler, savukārt, pats ir kļuvis par lielisku komunikatoru un klausītāju, jo es pret viņu esmu izturējies pirmais. Tagad mēs visi jūtamies saprasti, un tā ir skaista lieta.
Es varu dalīties ar metodēm
GIFIJAEsmu daudz iemācījies dažādās terapijas sesijās, un tās man nepalīdz tikai. Esmu iemācījusi savam bērniņam, kā dziļi elpot, kad izmisīgi pārvelk rotaļlietu, iemācīju vecākajai meitai, kā sevi piezemēt, kad viņa ir histēriska, un iemācīju savam partnerim, kā iztēloties, kad viņš ir stresā.
Esmu pārliecinātāka par saviem lēmumiem
GIFIJAPārliecība vienmēr ir bijusi cīņa, bet terapijas laikā esmu ieguvis daudz no tā, kas man ir. Spēja izprast un uzzināt par manu izturēšanos un to, kā izturēties pret to pozitīvā un labvēlīgā veidā, pāriet manā ikdienas dzīvē.
Mana empātijas muskulatūra ir spēcīgāka
GIFIJARunājot dažādās lietās, mans terapeits palīdzēja man redzēt lietas no cita skatupunkta, atklājot citus domāšanas veidus. Pat nenojaušot, cik empātisks tas mani padarīja, es bieži atgrieztos mājās, lai jaunā veidā nodarbotos ar brāļa un māsas ķiķināšanu. Es ceru ar savu rīcību iemācīt bērniem, kā būt empātiskākam, un terapija noteikti ir palīdzējusi man to sasniegt.
Es varu būt mājās ar mieru
GIFIJALabākā terapijas daļa ir tā, ka es varu stundu vēdināt, visu nokrāt no krūtīm un atgriezties mājās kā jauna sieviete. Tās garas dienas tas ir tikai man un manam mazulim? Šī tīrīšana ir īpaši izdevīga abiem, jo es vienkārši varu koncentrēties uz to, ka esmu mamma bez jebkādas bagāžas vai citiem stresa izraisītājiem.
Es spēju būt pilnībā klāt
GIFIJAViena no vissmagākajām lietām, ko darīt kā mātei, dažreiz un it īpaši ļoti noslogotajās vai grūtajās dienās, ir pilnīga klātbūtne. Kad visu dienu esmu mājās, šie mazie mirkļi tiek uzskatīti par pašsaprotamiem, un, kad es esmu prom, es reizēm esmu pārāk izsmelts, lai tiešām būtu tur, kad atgriezīšos. Dažas terapijas laikā apgūtas lietas ir palīdzējušas man labāk koncentrēties uz palikšanu brīdī. Ja godīgi, tad ar to, cik ātri izzūd bērnība, šī ir labākā mācība, ko kāds man varētu iemācīt.
