“Ja jūs domājat, ka tagad esat noguris, vienkārši pagaidiet, kamēr jums piedzims šis bērniņš.” Tā bija frāze, ko es bieži dzirdēju no daudziem dažādiem cilvēkiem - un šajā konkrētajā gadījumā to runāja klients, kurš mani atrada sēdēju uz īsu pārtraukumu, kad biju stāvoklī 38 nedēļas. Es strādāju nakts maiņās mazumtirdzniecības veikalā ar īpaši garu decembra svētku laiku. Es pavadīju sešas stundas astoņu stundu maiņā pēc tam, kad pavadīju pilnu rītu un pēcpusdienu, pārbāzdama ļoti grūtnieces dibena pāri manam koledžas pilsētiņai, kur es izmisīgi mēģināju šķērsot finiša finiša līniju un absolventu, pirms man bija jādzemdē mana pirmā bērns. Jums ir sasodīti taisnība, ka pirms bērnu piedzimšanas es domāju, ka esmu nogurusi.
Es to ienīdu, kad cilvēki klaigāja par to, kā man nebija ne jausmas, kas ir noguris, jo es vienlaikus cīnījos par savu pēdējo semestri un trimestru. Es dedzināju sveci abos galos un izdzīvoju diezgan pieklājīgi. Vai mātes uzturēšanās mājās - bez ilgām darba stundām, kursa darbiem vai ātruma vīšanas no klases uz klasi ar kājām bija pietūkušas kā nepareizas vasaras desas - vai tiešām tas būs daudz grūtāk nekā tas, ko es jau darīju?
Man nebija nekas neparasts, ka es piesaistīju visus nūjotājus vai uzstādīju modinātāju pulksten 3:00, lai izsūtītu kursa darbu vai mācītos gaidāmajam eksāmenam. Vai tiešām jaundzimušā miega grafiks mani sabojāja? Godīgi sakot, es tā nedomāju.
Es nedomāju, ka tā ir. Slepeni es mirstu par atvieglojumu dzimšanai. Es biju gatavs pārtraukumam no pastāvīgās pilna laika skolas un pilna laika darba slodzes. Un tas ir tas, ko es domāju, ka tas būs: pārtraukums. Es domāju, ka vēsmos brīžos pārgulēšu bezmiega naktīs un pavadīšu ikdienas gaitas, kas saistītas ar jauna bērna piedzimšanu, jo vai tiešām es jau tā nedzīvoju?
Mans darba grafiks mainījās no nedēļas uz nedēļu, dažas naktis atstājot mani slēgt veikalu plkst. 11.30. Man nebija nekas neparasts, ka es piesaistīju visus nēģerus vai iestatīju modinātāju pulksten 3:00, lai izsūtītu kursa darbu vai mācieties gaidāmajam eksāmenam. Vai tiešām jaundzimušā miega grafiks mani sabojāja? Godīgi sakot, es tā nedomāju.
Tomēr pēc mana dēla piedzimšanas es beidzot sapratu, ko cilvēki man ir stāstījuši visā grūtniecības laikā. Pēc 22 stundu dzemdībām un visu nedēļu ilgas nedēļas nogalināšanas jaundzimušo dzelte slimnīcā nogurums uztvēra manu ķermeni tādā veidā, kādu es nekad agrāk nebiju zinājis. Es jutos pilnīgi nespējīga funkcionēt, tomēr man kaut kā vajadzēja rūpēties par šo pavisam jauno, niecīgo cilvēku. Likās neiedomājami, ka kāds to varēja izdarīt, vismaz pats es.
Nedēļu turpinoties, es sapratu, ka koledžas apmācība nespēj mani sagatavot tāda veida miega trūkumam, kāds bija mātes stāvoklis. Tas nebija tāds bezmiega veids, kādu es kontrolēju, piemēram, pamodoties nakts vidū, lai pabeigtu pēdējās minūtes mājas darbus. Agrā rīta stundā nebija gaidāma trauksme, nebija redzama finiša taisne, kad viņš bija nomodā un klīst bez iemesla, kuru es varētu atšifrēt. Es pastāvīgi zaudēju miegu un vēl sliktāk, es nespēju to kompensēt.
Kļūšana par mammu un miega zaudēšana mani absolūti kropļoja, un šīs miega trūkuma vidū es jutu, ka visa mana identitāte sabrūk. Es nebiju tā laimīgā persona, kāda biju pirms bērnu piedzimšanas. Nebiju mierīga vai pacietīga, vai saliku kopā. Es jutu, ka zaudēju sevi, un tā bija briesmīga sajūta.
Es nevarēju atgūties tā, kā man bija pirms bērna piedzimšanas. Jā, man būtu mežonīgi atšķirīgi grafiki saistībā ar skolu un darbu, bet es arī nebiju aicināts uzturēt dzīvu nevienu, bet sevi pašu. Es varētu iziet no garajām naktīm un eksāmenu nedēļas, piemeklēt un gulēt pēcpusdienās, jo ik pa laikam man joprojām bija brīvs laiks. Ar bērniņu nebija brīva laika. Nevarēja atelpa no viņa pastāvīgajām prasībām un viņa neregulārā pamošanās no dienas. Ar katru dienu tas arvien vairāk un vairāk valkāja mani, un es neko nedarīju, lai panāktu pārtraukumu. Mans vīrs joprojām bija skolā un cīnījās vienādi - ja ne vairāk, nekā es - bez miega. Mēs nevarējām palīdzēt viens otram vai sev.
Nepagāja ilgs laiks, līdz es sāku kristies pēcdzemdību depresijā. Tas nebija pilnībā saistīts ar miega trūkumu, bet, atskatoties uz tām dienām, es zinu, ka miega zaudēšana nepalīdzēja. Tas apgrūtināja dienas laikā tikt galā ar manu emocionālo stāvokli un gandrīz neeksistēja spēju rūpēties par sevi. Kļūšana par mammu un miega zaudēšana mani absolūti kropļoja, un šīs miega trūkuma vidū es jutu, ka visa mana identitāte sabrūk. Es nebiju tā laimīgā persona, kāda biju pirms bērnu piedzimšanas. Nebiju mierīga vai pacietīga, vai saliku kopā. Es jutu, ka zaudēju sevi, un tā bija briesmīga sajūta.
Es nedomāju, ka tā ir nejaušība, ka mans dēls sāka gulēt visu nakti biežāk (gandrīz pusotru gadu pēc dzemdībām), ka mana pēcdzemdību depresija beidzot sāka zaudēt saķeri ar mani. Tā kā šī pamatvajadzība nebija izpildīta, es biju kļuvis nespējīgs rūpēties par sevi visa dēla zīdaiņa vecumā. Tas bija novedis mani pie sevis un padarījis mātes stāvokli daudz nožēlojamāku, nekā es jebkad biju iedomājies, ka tā būtu.
Tagad, kad trīs bērni ir iekšā, es nevaru teikt, ka es kādreiz gulētu pilnu nakti. Mani bērni joprojām mostas naktī - un, ņemot vērā trīs no viņiem, es nedomāju, ka tas drīz mainīsies. Bet tagad, kad es vairs necenšos iziet cauri zīdaiņa skatuvei, beidzot jūtu, ka pie horizonta ir cerība. Kādu dienu es varēšu gulēt pilnu un krāšņu nakti līdz galam, bet pagaidām ar to pietiek, lai mani pārdzīvotu no vienas dienas uz nākamo.
