Satura rādītājs:
- Mēs kļuvām vēl vairāk par komandu
- Mums vajadzēja upurēt viens par otru
- Mums bija jāizrāda īpaša līdzjūtība vienam pret otru
- Redzot manu partneri kā tēvu, viņš mani mīlēja vairāk
- Es biju pateicīgs savam partnerim par palīdzību mūsu adopcijas notikšanā
- Kļūstot par vecāku, liktas nebūtiskas lietas, kas šķiet muļķīgas
- Vecāki mums palīdzēja noskaidrot mūsu ģimenes mērķus un vērtības
- Mēs cīnījāmies par laiku viens ar otru
Parasti, kad dzirdam par attiecībām pēc bērniņa, tas ir negatīvi. Kad kopā nav pavadīts pietiekami daudz laika, jūs koncentrējaties tikai uz bērniem un gulējat ļoti maz miega, pēc laulībām ir viegli mainīt laulības uz sliktāko pusi. Tomēr ne mana laulība. Nekļūstiet man nepareizi, šīs grūtā lietas padarīja grūtas dienas (un pat mēnešus), un otrajā gadā mēs esam tikai viens bērns. Tomēr, neraugoties uz šiem šķēršļiem, bija negaidīti veidi, kā mana laulība mainījās pēc bērniņa, kas bija tieši satriecoši.
Mans partneris un es apprecējāmies, kad bijām diezgan jauni, tikai 23 un 24 gadus veci, un pāris gadus bijām precējušies, pirms mēs sākām mēģināt nodibināt savu ģimeni. Pirms tam mums bija spēcīgas laulības, kuras pārbaudīja, pārceļoties uz citu valsti un vairākus gadus būdami ļoti nabadzīgi, kamēr mēs kopā sākām savu dzīvi. Tomēr kļūšana par vecākiem kopā mūs padarīja vēl stiprākus kā pāri, un tik daudzos veidos. Šie veidi noteikti prasa nelielu rakšanu, lai atrastu dažas dienas, bet viņi ir zem tā un kalpo par pamatu mūsu ģimenei, turpinot darbu, lai padarītu to laimīgu un piepildītu.
Mums ir bijušas smagas nedēļas, kad mēs aizmirstam par šīm lietām, un mazākas ikdienas cīņas vai kairinājumi ir daudz vieglāk pamanāmi. Bet spert soli atpakaļ, lai sev atgādinātu, ka mūsu attiecības pēc bērniem ir spēcīgākas nekā jebkad bijušas, ir diezgan jauki.
Mēs kļuvām vēl vairāk par komandu
GIFIJAMans partneris un es bijām precējušies septiņus gadus pirms mēs kļuvām par vecākiem, tāpēc es biju diezgan pārliecināts, ka pēc visa šī laika kopā esam spēcīga komanda. Bet izrādās, kļūšana par vecākiem mūs kā komandu padarīja vēl stiprāku. Mums bija vēl vairāk jāapzinās otra cilvēka vajadzības, jo vienlaikus rūpējāmies par savu jauno bērniņu.
Mums vajadzēja upurēt viens par otru
Pēkšņi mēs nodzīvojām savu dzīvi ar ļoti maziem upuriem līdz ikdienas izvēlei, kur mums vajadzēja ziedot viens otram. Pirms kļuvām par vecākiem, mēs lielākoties nodzīvojām paši savu dzīvi, tikai kopā un kopīgi. Ja kāds no mums gribēja kaut ko darīt, mēs parasti to vienkārši darījām bez lielām satraukumiem. Kad mēs kļuvām par vecākiem, nelieli upuri padarīja mūsu laulību stiprāku, kad mēs tikām galā ar sava ģimenes pievienošanu.
Mums bija jāizrāda īpaša līdzjūtība vienam pret otru
GIFIJAEs domāju, ka esmu kļuvusi līdzcietīga un pārdomāta, pirms kļuvu par vecāku. Tomēr, tiklīdz kļuvu par mammu, man nācās uz savu vīru skatīties ar daudz lielāku līdzjūtību nekā man jebkad agrāk. Man bija jātur mana mēle, kad es sāku uz viņu šķendēties no milzīga izsīkuma, un viņam tāpat bija jādara man. Mums bija jāizvēlas no līdzjūtības vietas, kā izturējāmies viens pret otru, kad stresu būt vecākiem bija daudz vairāk nekā mēs jebkad bijām pieredzējuši savā laulībā.
Redzot manu partneri kā tēvu, viņš mani mīlēja vairāk
Tas ir klišejiski, bet, redzot manu vīru kā tēvu, uzreiz man lika viņu mīlēt vēl vairāk. Ir kaut kas tāds, kas vērojams, kā viņš acumirklīgi un atkārtoti iemīlas mūsu meitenē, un tas man lika izkausēt.
Es biju pateicīgs savam partnerim par palīdzību mūsu adopcijas notikšanā
GIFIJAZināt, no kā viņš bija gatavs atteikties, lai viņas adopcija notiktu, bija vēl pievilcīgāk, un es uz visiem laikiem būšu viņam pateicīgs. Pārcelties uz dzīvi citā valstī, sākt jaunu dzīvi, atrast jaunu darbu un iegūt jaunus draugus nebija visvieglākā izvēle, taču mēs to izvēlējāmies, lai izveidotu savu ģimeni. Upuris, kuru izdarīja mans vīrs, ir kaut kas tāds, kāds esmu, un būšu pateicīgs par to mūžīgi.
Kļūstot par vecāku, liktas nebūtiskas lietas, kas šķiet muļķīgas
Kļūstot par vecāku, dažas no triviālajām lietām, par kurām mēs strīdējāmies, šķiet pilnīgi muļķīgas. Tagad dažas no šīm triviālajām lietām, kuras mēs aizstājām ar citām nebūtiskām lietām, piemēram, kurš bija pēdējais, kurš iztukšoja autiņbiksīšu glāzi vai ielika kliedzošo mazuli viņas pidžamā, taču kopumā muļķīgās lietas, par kurām mēs strīdējāmies, šķiet, labi, muļķīgi. Svarīgākas ir lielās lietas.
Vecāki mums palīdzēja noskaidrot mūsu ģimenes mērķus un vērtības
GIFIJAVecāki padarīja mazās, nebūtiskās problēmas lielākoties šķietamas mazas, taču tas arī palīdzēja mums ieraudzīt, kādas ir lielās problēmas vai jautājumi, un piespieda mūs uz tām atbildēt. Kāda ģimene mēs gribējām būt meitai un topošajiem bērniem? Kādas attiecības mēs gribējām izveidot? Kādi bija mūsu kā ģimenes lielākie mērķi un pamatvērtības? Tie visi bija jautājumi, kurus mēs uzstājām kopā izskatīt, kad kļuvām par vecākiem.
Mēs cīnījāmies par laiku viens ar otru
Nav nekas tāds kā niecīgam cilvēkam, kurš pieprasa visu jūsu uzmanību, lai liktu jums cīnīties par laiku ar savu dzīvesbiedru. Pirmajos meitas dzīves mēnešos man pietrūka vīra. Mēs bijām daudz kopā, bet reti bijām vieni, un es reti nedomāju par savas meitas vajadzībām. Mums vienkārši nebija laika kopā, tāpat kā pirms bērniem. Bet cīņa par laiku kopā mūs padarīja vēl stiprākus kā pāri, jo mēs zinājām, cik vērtīgs būs šis laiks.
