Nedēļas vai divu laikā pēc mana otrā bērniņa piedzimšanas es nespēju noticēt, cik labi viss norit. Atšķirībā no manis pirmās, Elija pēc manas ienākšanas pasaulē pieslējās manām krūtīm minūtes. Viņa bija apbrīnojama barotava visapkārt: nebija ne cīņas, ne satraukuma, un viņa patērēja pietiekami daudz piena, lai regulāri iztukšotu abas manas krūtis, tādējādi neļaujot man justies no diskomforta. Kaut kad neilgi pēc 14 dienu atzīmes viss mainījās. Viņai izveidojās kolikas - un, lai gan es vienmēr biju pieņēmusi, ka jaunajiem vecākiem tas ir jāpārliek ārkārtīgi sarežģīti, es neparedzēju, ka kolikas liks man justies kā mātei.
Pēc Pampers teiktā, "koliku var definēt kā intensīvas, skaļas un nesajaucamas raudāšanas pēdas bez redzama iemesla trīs stundas vai vairāk dienā, trīs vai vairāk dienas nedēļā, trīs vai vairāk nedēļas pēc kārtas." Parasti sākot no otrās līdz ceturtajai dzīves nedēļai, apmēram piektdaļa zīdaiņu piedzīvo noslēpumainu, bezgalīgu satricinājumu - un tas tiešām ir noslēpums. Kā Romperam pastāstīja ārsts Elizabete Marksa, pediatrs un internists Albānijā, Ņujorkā, kolikas ir "izslēgšanas diagnoze".
Man vienmēr mācīja, ka zīdaiņi raud trīs galveno iemeslu dēļ: viņi ir noguruši, sevi ir nosmērējuši vai ir izsalkuši. Kolikas tomēr nav glīti iederas šajā attēlā. Kolikas ir tad, kad esat nomainījis autiņbiksīti, esat barojis vai barojis pudeles tik daudz, cik bērns prasīs, esat mēģinājis tās nogulēt, esat izpētījis, vai viņu ķermenī nav ievainojumu, un tomēr viņi to nedarīs. beidz raudāt. Viņi raudīs, kad mēģināsit viņus apgulties, apsēdināt, atpūsties uz pleca vai maigi nosist. Viņi raudīs, kad ārsts vai vecmāte jums apliecinās, ka viņiem nekas nav medicīniski kārtībā. Viņi raudās, kamēr jūs raudāsiet, arī uzmācieties par to, ka nespējat labāk.
Vecākiem (un, domājams, jo īpaši mātēm) tiek izdarīts milzīgs spiediens, rūpējoties par viņu pēcnācējiem. Spiediens izpaužas visās formās. Mums saka, cik daudz vai cik maz pabarot savus bērnus. Mēs esam pārmācīti, ka viņiem iegādājamies pārāk daudz drēbju vai nepietiekami. Mūs sauc par “savtīgiem”, kad atvēlam laiku sev ārpus vecāku palīdzības, bet mēs esam apbēdināti, ja “pārāk daudz” savas dzīves veltām saviem mazuļiem. Mūs mudina zaudēt mazuļa svaru vai arī uzreiz iemīlēties mūsu jaunajās figūrās. Mēs esam sasodīti, ja mēs kļūstam par mājas māmiņām. Mēs esam sasodīti, ja atgriezīsimies darbā. Patiesībā mēs gandrīz vienmēr esam sasodīti.
Kopš man bija pirmā meita gandrīz pirms diviem gadiem, mani vienmēr pārsteidza tas, cik bieži cilvēki izteiks laimīga bērna audzināšanas nozīmi (gandrīz tā, it kā mans mērķis būtu izaudzināt nožēlojamu bērnu). Ar savu vecāko Lunu esmu ticis bombardēts ar padomiem, kad aizvest viņu uz mazuļu grupām, kad veltīt viņai vienu reizi vienā reizē, kad ļaut viņai skatīties televizoru, kādas spēles spēlēt ar viņu, un vairāk - visi no ļaudīm, kuri domā, ka ir pavirši pie laimes receptes.
Man patiešām nevajadzēja būt pārsteigtam, ka nemitīgais spiediens audzināt laimīgus bērnus uz mani dziļi psiholoģiski ietekmēs. Un tas, ka tad, kad mans jaunākais izrādīsies ļoti reti apmierināts, es vainīgs pats.
Pēc savas otrās nedēļas ar mums Elija sāka neklusi raudāt. Viņa parasti sāka tūlīt pēc zīdīšanas, kas man lika aizdomāties, vai problēma nav manā pienā. Vai man bija nepietiekams piedāvājums? Vai man bija pārāk liels piedāvājums, pēc tam liekot viņai uzreiz uzņemties pārāk daudz? Vai man vajadzētu pārslēgties uz formulu? Vai kaut kas no manas diētas bija viņas sajukuma vaininieks? Vai tā bija mana iedalītā kafijas tase dienā? Vai man būtu jāatsakās no kafijas?!
Raudāšana parasti ilgst vairākas stundas vienlaikus, līdz viņa galu galā apgulās ļoti salauztā miegā vai bija gatava citai barībai, kurā brīdī viņa vienkārši sāka gatavoties no jauna. Es mēģināju novērst kafiju. Es arī mēģināju pārslēgties uz formulu. Lai arī šķita, ka diena vai divas tiek atvieglota kolika, nepagāja ilgs laiks, kad viņa kārtējo reizi apjuka.
Es izvēlējos katru savu lēmumu. Es apšaubīju visu, ko ēdu. Es prātoju, vai man pietrūkst kāda nenotverama mātes instinkta, kas ļauj apturēt mazuļa raudāšanu neatkarīgi no situācijas.
Visu šo laiku es nevarēju sevi pārmācīt. Es ar katru loģisko unci manā būtībā zināju, ka tā nav mana vaina. Ka es darīju visu iespējamo, lai tā nomierinātu un rūpētos par savu bērnu. Par to, ka viņa bija labi pieskatīta un ārkārtīgi mīlēta, neskatoties uz viņas bēdām. Tā kā mana pirmā meita to nekad nav pieredzējusi, tāpēc nevajadzētu radīt man raksturīgo trūkumu, kas radīja problēmu. Tik daudz mazuļu saņem kolikas. Ka zīdaiņi raud, un tas ir labi. Šī kolika nav mūžīga.
Tomēr es izvēlējos katru savu lēmumu. Es apšaubīju visu, ko ēdu. Es prātoju, vai man pietrūkst kāda nenotverama mātes instinkta, kas ļauj apturēt mazuļa raudāšanu neatkarīgi no situācijas. Es raudāju pie sava partnera, atzīstoties, ka jūtos kā izgāšanās, kad viņš mēģināja mani nomierināt, ka es neko sliktu neesmu izdarījis.
Lieta par kolikām ir tā, ka tā ir nepielūdzama. Tiklīdz jūs domājat, ka esat pavirši paņēmienu, kā mierināt savu mazo, viņi pierāda jūs nepareizi. Aptuveni nedēļu Elia bija nedaudz apmetusies, kad gulēja man uz krūtīm vertikālā stāvoklī - bet tad tas pārstāja palīdzēt. Pāris dienas, likdams viņu vienā no tiem griešanās, vibrējošajiem krēsliem ar mūziku, šķita, ka tas triks. Līdz brīdim, kad šķietami arī viņai apnika. Kādu laiku viņai naktī pat bija kaut kas nedaudz kārtībā. Lielāko dienas daļu viņa pavadīja kliedzot līdz pulksten 9 vakarā, kad reizēm gulēja trīs vai četras stundas vienlaikus. Bija tikai laika jautājums, pirms kolikas sita arī nakts vidū.
Pēc mēneša es atkal apmeklēju mūsu vietējās vecmātes. Varbūt viņi ieraudzīja kaut ko manā satriektajā, miega trūkumā, pilnīgi malējā stāvoklī, taču viņi beidzot ieteica dažus ārpusbiržas kolikas atvieglojumus. Lai arī viņi to sauca par "pēdējo līdzekli" un atzīmēja, ka klīniski nav konkrēta iemesla dot manam bērnam zāles (jo kolikas nav nosakāma slimība), viņi paskaidroja, ka Infacol bija maiga formula, kas varētu atbrīvot no iespējamā ieslodzītā vēja iekšā Elia vēderā.
Internets (un droši vien ikviens veselības speciālists un vecāks, kuru pazīstat IRL) ir pilns ar padomiem, kā vislabāk palīdzēt kolikveida mazulim. Daži no tiem ir dabiski (iegūstiet kokosriekstu eļļu un iemasējiet vēderu!), Bet citi ir nedaudz klīniski (piemēram, kolikas pilieni, kurus es galu galā izmēģināju). Tā kā kolikas nav specifiska slimība, un tā ietekmē katru bērnu atšķirīgi, pats par sevi saprotams, ka nekad nebūs viena burvju trika, kas derētu visām ģimenēm.
Man tomēr pilieni ļoti palīdzēja. Lai arī Elia sākumā ienīda aromātu, viņa ātri pielāgojās tam, ka pirms katras barības saņēma zāles. Mana vecmāte brīdināja, ka var paiet līdz divām nedēļām, kamēr Infacol iekļūst mazuļa sistēmā pietiekami, lai radītu manāmu triecienu, taču, pietiekami pārliecināts, es pamanīju atšķirību pēc 10 dienām. Pilieni nebija "ārstniecības līdzeklis", un Elija joprojām ir daudz satraucošāka mazulīte, nekā bija viņas vecākā māsa, bet tie mums visiem ir devuši nelielu atvieglojumu. Viņai joprojām var būt viena vai divas garas raudāšanas sesijas dienā, taču tās nenotiks visu dienu.
Skaidrībā, kas radusies pēc nedaudz vairāk miega, un ejot vairākas stundas bez caururbjoša zīdaiņa kliedziena, kas zvana man ausīs, es, protams, saprotu, ka tas nekad nav bijis manas vainas dēļ; ka man nekad īsti nav izdevies. Tā vietā, lai novirzītu uz sevi dusmas vai neapmierinātību, es varu atsākt virzīt šādas emocijas pie kultūras vērtībām, kas māca māmiņām būt atbildīgām par visu, ko dara viņu bērni, un jūtas, domā un pārdzīvo. Mēs esam viņu uzraugi, jā. Bet mēs neesam visvareni - un no mums nevajadzētu gaidīt.
