10 lietas, kas visiem bērniem (un vecākiem) jāsaprot par jūtām

Es biju kopā ar savu mazuļu, kad abi redzējām lielu kūku. Viņš jautāja, es teicu nē, viņš raudāja un metās uz zemes. Es viņu paņēmu, sacīdams: “Es redzu, kā jūs esat sarūgtināts, jo es teicu“ kūka nav ”. Kūka liks mums justies slims, kad mēs vēl nebūsim paēduši, tāpēc mēs to nevaram. ”Tieši tad kāds garāmbraucošs svešinieks papurināja galvu, sašutusi, ka es dēlu padaru“ mīkstu ”. acis, tad pagriezās pret viņu. Ir lietas, kas bērniem ir jāsaprot par jūtām, it īpaši pirms tās kļūst pieaugušas, un man ir svarīgi tās iemācīt, pat ja svešinieki domā, ka esmu mīksts pret savu bērnu (vai kas cits).

Lieta bija tā, ka viņš nekļūdījās. Viņš reaģēja uz normālu mazuļa reakciju uz vilšanos, un man nevajadzēja viņu par to sodīt. Savu jūtu atzīšana nepadara viņu par “mīkstu” (lai ko tas arī nozīmētu), tas viņam dod valodu, lai aprakstītu, kā viņš jūtas, kādu dienu viņam nevajadzēs mesties uz zemes (vai vēl sliktāk), lai izteiktu sevi. Tas ir arī tas, ka es viņam parādu, ka es saprotu, no kurienes viņš nāk, un ka viņa izjūtas ir normālas, pat ja es turu noteikto robežu. Tas dod viņam iespēju redzēt, ka viņš kādu brīdi var justies slikti, būt mierinātam, un pēc tam virzīties uz priekšu un būt kārtībā, neplānojot un nevērtējot savas jūtas.

Es daudz runāju par jūtām ar mūsu bērniem, jo ​​esmu redzējis (un dzīvojis) to, kas notiek ar cilvēkiem, kad mums to nav. Es nevēlos, lai mans dēls apkaunotos aizraut savas jūtas, tikai lai vardarbīgi izsvilptos, kad viņš vairs nespēj izturēt sāpes, noliedzot savus pārdzīvojumus. Es nevēlos, lai mana pameita iemācītos noraidīt savas sajūtas kā “pārmērīgu reaģēšanu” un pēc tam uzminēt viņas instinktus, kad kāds mēģina viņu novest situācijā, kurā viņa ir nedroša. Diemžēl mūsu sabiedrības ļaudis bieži vien ir diezgan naidīgi pret ideju uztvert nopietni, tāpēc es zinu, ka mēs cīnāmies ar kalnu. Bet kā vecāki es stingri uzskatu, ka mums ir jādara kaut kas savādāk, ja nevēlamies, lai mūsu bērni kļūst par mūsu sabiedrības šausmīgās statistikas daļu, kas saistīta ar iebiedēšanu, uzmākšanos, vardarbību, atkarību, pašnāvību un daudz ko citu.

Kaut arī šie ir desmit sapratni, kas bērniem beidzot ir jāzina par viņu jūtām, es viņiem un viņiem citiem skaidroju valodu, jo mēs nevaram viņiem palīdzēt iemācīties šīs lietas, kamēr mēs paši viņus nesaprotam. Ja mēs vēlamies, lai bērni izturas prātā, tas nozīmē, ka mums jāpārliecinās, ka saprotam šādas lietas:

Ikvienam ir jūtas

GIFIJA

Jūtas ir normāla būtne par cilvēku. Mēs visi savā dzīvē jūtamies laimīgi, skumji, satraukti, vīlušies, dusmīgi, pateicīgi, sāpināti, mīlēti, vientuļi un vēl vairāk. Mums var būt dažādi veidi, kā izteikt savas jūtas, un var justies atšķirīgi attiecībā uz dažādām lietām, bet mums visiem tās ir. Tas nav dīvaini, un tā nav problēma. Tā ir tikai dzīves sastāvdaļa.

Atzīstot grūtās sajūtas, nav vājš vai vieglprātīgs

Mums ir jāatzīst savas jūtas, lai mēs varētu efektīvi ar tām tikt galā. Godīga attieksme pret sevi attiecībā uz to, kā mēs jūtamies, ir viena no drosmīgākajām lietām, ko mēs varam darīt, un tā ir veselīga, droša cilvēka pamatelements.

Jūtām nav nekā kopīga ar dzimumu

GIFIJA

Pretstatā izplatītajiem stereotipiem, tā vienkārši nav taisnība, ka sievišķīgajiem ir vairāk jūtu un vīrišķīgiem cilvēkiem ir mazāk vai ka noteiktas jūtas dažiem cilvēkiem pārsniedz robežas atkarībā no viņu dzimuma. Visi cilvēki var izjust visas jūtas, nonākot situācijās, kas tās izsauc.

Jūtām nav nekā kopīga ar vecumu

Nav taisnība arī tas, ka jūtu izjūta kādu padara “bērniņu” vai ka jūtu izteikšana automātiski ir bērnišķīga. Tāpat nav taisnība, ka ļoti mazi bērni nevar izjust stresu, trauksmi vai citas emocijas, kuras cilvēki mēdz asociēt ar pieaugušajiem. Visi jebkura vecuma cilvēki var izjust visas jūtas, un, apkaunojot viņus, liekot domāt, ka viņi nerīkojas pēc vecuma, jo viņiem tas parasti ir tikai sāpīgāks un mulsinošāks.

Mums ir jūtas iemesls

GIFIJA

Ja mēs nejustos skumji, kad redzam, ka citi cilvēki cieš, tad būtu maz, kas mūs atturētu no ļauna radīt citiem cilvēkiem. Ja mēs nejustos laimīgi un lepni, darot kaut ko labu saviem draugiem un ģimenei, mēs nebūtu tik motivēti būt par līdzdalībniekiem mūsu ģimenēs un kopienās. Mūsu jūtas ir svarīga lēmumu pieņemšanas procesa sastāvdaļa, tāpēc mums tās ir jāsaprot un jāciena.

Jūtas nav izturēšanās

Atšķirība ir, piemēram, dusmība un citu cilvēku sāpināšana. Viens ir sajūta, otrs ir izturēšanās. Mums kā vecākiem ir jāpalīdz saviem bērniem saprast, ka, kaut arī ir labi justies, lai arī cik viņi jūtas, nav sāpīgi sāpināt.

Mums arī jāsaprot, ka mūsu bērni, kas jūtas vienkārši skumji, dusmīgi vai sarūgtināti, nav mūsu apvainojums, un tas nav mūsu tiesības mēģināt novērst uzmanību, uzpirkt vai piespiest viņus justies savādāk, jo noteiktas emocijas padara mūs neērti.

Ir normāli justies neērti vai pat sajukums, kad redzam, ka kāds cits raud vai kā citādi izsaka tādas smagas emocijas kā vilšanās, skumjas un vilšanās. Šis diskomforts ir daļa no tā, kas mūs motivē izvairīties no apzinātas sāpināšanas citiem cilvēkiem. Bet mūsu pienākums ir pārvaldīt savas emocijas, nevis citu cilvēku emocijas. Tajā ietilpst arī mūsu bērni.

Mēs varam tikt galā ar sarežģītām sajūtām …

GIFIJA

Mūsu jūtas reizēm var būt mulsinošas, satriecošas un sāpīgas, taču mēs spējam ar tām tikt galā. Mēs varam ļaut sev izjust visas jūtas, kuras jūtam; pašas jūtas (pretstatā uzvedībai, kas saistīta ar šīm jūtām) mums nav bīstamas. Mums ir svarīgi spēt sajust un identificēt sarežģītas jūtas, tāpēc mēs varam izdomāt, kā rīkoties situācijās, kas tās izraisījušas, un nākotnē izvairīties no problemātiskām vai bīstamām situācijām.

… Netraucējot sevi vai neizliekoties, ka viss ir kārtībā, kad tā nav

Kad mēs noliedzam vai novēršam uzmanību no bērniem (vai paši) no sarežģītām situācijām vai jūtām, mēs nosūtām ziņu, ka ir slikti vai bīstami viņus sajust, un mēs viņiem atņemam iespēju iemācīties tos apstrādāt (un ka viņi ir spējīgi) to darot). Tas viņus sagatavo problēmām vēlāk.

Dažādi cilvēki var justies atšķirīgi par to pašu, un tas ir labi

GIFIJA

Tāpat kā es varu atrast jocīgu joku, kas manam vīram nepatīk, mans dēls var atrast manu lēmumu (piemēram, neēdu vakariņās kūku) sarūgtināt, pat ja es uzskatu, ka tas ir svarīgi arī viņa vispārējai labsajūtai. Manas jūtas vai manis izvēlētā “pareizība” nenoliedz viņa jūtas, un es varu cienīt viņa jūtas, nemainot savas domas par pieņemto lēmumu.

Mijiedarbība ar citiem cilvēkiem nav sacensība, kurā uzvarētājs visiem citiem stāsta, kā viņiem “ir atļauts” justies par situāciju. Izpratne par to, ka citi cilvēki var un redz lietas atšķirīgi no mums, ir būtiska sociālās apziņas un empātijas attīstīšanas sastāvdaļa un izvairīšanās no nevajadzīgi destruktīviem konfliktiem.

Mēs visi esam tiesīgi uz mūsu jūtām, pat ja citi cilvēki viņus nesaprot vai nepiekrīt

Mums nav nepieciešami citi cilvēki, lai justos tāpat kā mēs kaut ko darām, lai būtu pamatoti sajust to, kā jūtamies. Mums nav nepieciešams aptaujāt pūli, lai noteiktu, vai mūsu jūtas ir pamatotas. Ja kāds jūtas sajukums tāpēc, ka viņu izpratne par doto situāciju nav pamatota, mēs varam atzīt viņu jūtas pat tad, kad mēģinām labot pārpratumus, kas viņus izraisīja. Bet mums nav jāsaka viņiem, kā jūtas.

Mums ir atļauts justies tā, kā vēlamies, neatkarīgi no tā, kas ar mums notiek. Mums ne vienmēr ir tiesības rīkoties, lai kā mēs vēlamies, reaģējot uz šīm sajūtām, bet pašas sajūtas ir tādas, kādas tās ir. Savu izjūtu izpratne un pieņemšana ir būtiska, lai aizstāvētu sevi, tāpēc ir svarīgi, lai mēs iemācītos tās identificēt un aizsargātu savu uztveri pret citu cilvēku mēģinājumiem likt mums justies savādāk.